Jau vairāk nekā 10 gadus Latvijas biškopji Latvijā ievākto medu marķē ar preču zīmi “Ievākts Latvijā”. Apaļa uzlīme ar bišu patrona Ūsiņa zīmi uz violetā

viršu ziedu fona un lentīte mūsu karoga krāsās. Ko dod šis apzīmējums? Uz kaut ko norāda un, vai kaut ko garantē?

Uzlīme paredzēta ne tikai, lai piesaistītu pircēju uzmanību, bet arī, lai norādītu, ka šī medus izcelsme ir zināma – tas ievākts Latvijā, ko apliecina Latvijas Biškopības biedrība.

Protams, pats galvenais sava medus kvalitātes garantētājs ir biškopis, vai precīzāk viņa bites, kas aplidojušas Latvijas laukus, mežus un pļavas un savos stropos atnesušas mūsu dabas dāvāto brīnumu – ziemeļu ziedu nektāru. Tomēr pircējam ir drošāk, ja eksistē arī kvalitātes kontrole.

Vai tiešām ir tā, ka Latvijas medum piemīt kādas sevišķas īpašības? Šāds jautājums nereti nodarbina medus ēdāju prātus. Un, ja tā, kas tad mūsu medū ir tik īpašs?

Jo tālāk ziemeļos augs aug un zied, jo aromātiskāki tam augļi un ar vielām bagātāki tā šūnu izdalījumi, tajā skaitā arī nektārs. Tas tādēļ, ka ziemeļu vasaras ir īsas un augi steidz pildīt tiem uzticēto misiju – raisīt ziedus, pievilināt kukaiņus – apputeksnētājus, briedināt sēklas un turpināt savu cilti. Jo īsāks laiks, jo koncentrētāks un vielām bagātāks nektārs!

Taču man tas nav svarīgi, jo man patīk MEDU BAUDĪT.

Jā, pie tējas un kafijas (īpaši šķīstošās) es medu pielieku jau automātiski. Viens divi un šķīdums salds, sagatavots dzeršanai. Taču labāk ir medu ēst nesteidzoties un ar baudu. Medus ar baltmaizi un pienu - šāda medus ēšanas pieredze daudziem jau pazīstama kopš agras bērnības. Taču arī šādā salikumā to var darīt ar baudu, katru medus karoti izgaršojot. Dažai medus šķirnei ir tik interesanta garšas buķete, ka tā vien gribas medu salīdzināt ar labu vīnu. Jau iedomājoties vien, cik ziedos pabijušas bites, lai sagatavotu šo vienu medus karotīti, galva sareibst. Un ja vēl atceramies, ka bites nektāru vākušas no dažādiem augiem, izgaršojot var mēģināt medus sastāvu atšifrēt.

Eksperimentāli konstatēts, ka barojot bites tikai ar cukura sīrupu (ogļhidrātu barību), saimes neaudzē perus - savu jauno paaudzi. Bet tiklīdz tām barībā dod arī putekšņus, tā māte sāk dēt oliņas, dzimst peri un turpmākais saimes liktenis vairs nav apdraudēts.

Lai gan nektārs un putekšņi tiek vākti atsevišķi, tie ir daudz ciešāk savstarpēji saistīti, nekā pirmajā brīdī var šķist. Izrādās, putekšņi ir atrodami arī nektārā un vēlāk - arī medū. Procentuāli, attiecībā pret medus kopējo masu, putekšņu daudzums medū ir ļoti niecīgs. Tomēr tie tur atrodas un pateicoties tam, ka tie tur ir, iespējams uzzināt šo to vairāk par pašu medu - tā botānisko izcelsmi un, ja paveicas, arī vietu, kur medus ievākts. Tieši no kuras pļavas puķēm vai kura meža kokiem nektārs ievākts gan varbūt noteikt neizdosies, tomēr retos gadījumos ir iespējams pat tas, it īpaši, ja augi ir specifiski, ar kaut ko īpašu atšķirīgi no pārējiem šajā pašā teritorijā augošiem.

„Mūsdienās medum vairs nav tā izcilā nozīme un svarīgā vieta cilvēka dzīvē, kāda tā bija agrāk." Ar šādiem vārdiem sākas ne viens vien medum veltīts raksts. Taču ne vienmēr aizdomājamies, cik sens ir šis „agrāk"? Patiesībā, ar šo vārdu apzīmēta tiek ļoti sena, sena pagātne, kas nebūt neturpinājās līdz astoņpadsmitā gadsimta vidum - laikam, kad ļaudis iemācījās cukuru iegūt rūpnieciski no cukurbietēm. Jā, arī šādas versijas tiek izvirzītas dažā labā rakstā, lai uzsvērtu medus neizmērojami ilgo izmantošanu kā vienīgo saldvielu un nepelnīto aizmiršanu pēc tam, kad mūsu ēdienkartē ienāca cukurs.

Biškopības produktu ražošanai Latvijā tāpat kā jebkuru citu pārtikas produktu ražošanai ir noteiktas prasības ražošanas apstākļiem un galaproduktu kvalitātei.

Vai medus tagad ir modē? Jā un nē.

Zinām taču, ka medus ir viens no senākajiem pārtikas produktiem. Arī kā ārstniecības līdzeklis tas ir pazīstams jau kopš aizvēsturiskas senatnes. Medus vienmēr ir bijis modē, pareizāk sakot, tas vienmēr ir bijis aktuāls. Cilvēka interese par medu laiku pa laikam ir atslābusi; cilvēcei progresējot, attīstoties zinātnei un rūpniecībai, ir radītas citas saldvielas un sintezēti dažādi iedarbīgi medikamenti. Un tikai tagad, kad esam kļuvuši pārāk „ķīmiski” vai arī, ja zāles vairs īsti nepalīdz, mēs lūkojam pēc kāda dabiska, tradicionāla, ķīmiskai apstrādei nepakļauta produkta, kurš nepakļautu riskam mūsu imūnsistēmu, bet tieši pretēji – to stiprinātu. Un atrodam medu!