Cilvēces pašas labā būtu neizsakāmi vērtīgi atgriezt medum to īpašo statusu, kāds tam piemita visus daudzos gadsimtus jau kopš antīkās pasaules laikiem.
„Mūsdienās medum vairs nav tā izcilā nozīme un svarīgā vieta cilvēka dzīvē, kāda tā bija agrāk." Ar šādiem vārdiem sākas ne viens vien medum veltīts raksts. Taču ne vienmēr aizdomājamies, cik sens ir šis „agrāk"? Patiesībā, ar šo vārdu apzīmēta tiek ļoti sena, sena pagātne, kas nebūt neturpinājās līdz astoņpadsmitā gadsimta vidum - laikam, kad ļaudis iemācījās cukuru iegūt rūpnieciski no cukurbietēm. Jā, arī šādas versijas tiek izvirzītas dažā labā rakstā, lai uzsvērtu medus neizmērojami ilgo izmantošanu kā vienīgo saldvielu un nepelnīto aizmiršanu pēc tam, kad mūsu ēdienkartē ienāca cukurs.
Protams, medus vēsture ir sena, taču to nevajadzētu pārlieku slavināt - arī cukura iegūšanai no saldas, cukuriem bagātas sulas ir ļoti sena vēsture. Un tās pirmsākumi sniedzas daudz, daudz senākā pagātnē, kā tikai teju norādītie daži nedaudzie gadsimti.
18. un 19. gadsimtā tik tiešām notika lielas pārmaiņas cukura ražošanā. Vispirms jau cukura ražošanu mehanizēja un padarīja efektīvāku. Tā vairs nebija Tuvo Austrumu - Arābu zemju privilēģija. Cukura ražošana Eiropas vajadzībām notika Karību reģionā - tur sākotnēji Haiti salā un vēlāk arī Kubā audzēja cukurniedres un ieguva balto saldo vielu eksportam uz Eiropu.
Svarīgs atklājums notika 1747. gadā - vācu zinātnieks Andreas Margrafs izpētīja, ka cukuru var iegūt arī no cukurbietēm. Taču lielākajai daļai laikabiedru šis atklājums skita dīvains un nevajadzīgs: kamdēļ gan ieguldīt pūles un sākt ražot produktu, kas lielā daudzumā tiek ražots no cukurniedrēm un importēts no zemēm ar plašiem un auglīgiem laukiem un lētu darbaspēku? Cukura ražošana no cukurbietēm eiropiešiem (Eiropas kontinentālajai daļai) aktuāla kļuva, kad pēc kaujas pie Trafalgāras (1805.g.) Eiropai pieguļošajos ūdeņos valdīja Angļu flote un kontinentālajai Rietumeiropai uz laiku nācās iztikt bez importētajām precēm. Tad gan Napoleons atcerējās par pusgadsimtu seno atklājumu.
Taču īstenībā cukura iegūšanas vēsture aizsākās ļoti sen. Cilvēks, kā jau visēdājs, jau no pašiem savas dzīves ēras pirmsākumiem pārtikā lietoja arī dažādus augus. Daži no tiem bija saldāki, citi - mazāk saldi. Kāds tur gan brīnums, ka prātam attīstoties, apnika košļāt saldas saknītes, sagribējās saldo vielu no saknītēm dabūt ārā... Ir vēl kāda interesanta atziņa - cilvēks intuitīvi izvēlas saldāko produktu - acīmredzot, viņš sajūt, ka tam ir lielāka enerģētiskā vērtība. Iespējams, ka jau mūsu gēnos sēž iekodēta formula: cukurs, tas nozīmē - enerģija!
Cukurniedru audzēšana Indijas Ziemeļaustrumos tika praktizēta jau aptuveni 10 000 gadus pirms mūsu ēras. Un ja jau audzēja, tad noteikti arī zināja, kādēļ. Vēsturnieki gan izpētījuši, ka cukurniedru saldo sīrupu pārvērst cukura graudiņos indieši iemācījušies daudzus gadsimtus vēlāk, tomēr vai tas mazina cukura izcelsmes senatnīgumu?
Tātad, viens ir skaidrs, kā medus tā arī cukurs ir ļoti seni produkti. Abiem ir arī vienlīdz liela enerģētiskā vērtība - 100 g medus satur 301,8 kcal (pēc dažu autoru domām pat līdz 380 kcal), 100 g rafinētā cukura - 410 kcal.
Tad kur ir atšķirība? Kāpēc lai es izvēlētos medu, kas ir krietni dārgāks un pārtrauktu ēst salīdzinoši lēto produktu - cukuru?
Viens no iemesliem - produkta tīrība no dažādiem piemaisījumiem, tai skaitā arī rūpnieciskajiem. Medus ir tīrs dabas produkts un ja tas nav speciāli filtrēts un uzkarsēts, tas satur ne tikai cukurus, bet arī nedaudz ziedputekšņus. Medus nav „kristāliska cukura tīrviela", kā varētu nosaukt rafinēto cukuru. Medū sastopam arī vēl daudzas citas vielas, bet par tām nedaudz vēlāk. Medus nav piesārņots ar jel kādiem ražošanas atkritumiem vai blakus produktiem. Tieši pretēji - medu bites ir papildinājušas ar dažādiem vērtīgiem piemaisījumiem, piemēram, putekšņiem un fermentiem.
Savukārt cukurs ir iegūts rūpnieciskā ceļā un tā iegūšanā ir izmantotas citas vielas (kalcija hidroksīds, piemēram) un tas ir pakļauts termiskai apstrādei, vairākkārt filtrēts. Pati par sevi jau šī ražošana nav nekas slikts. Tikai - ja ir ievērotas visas ražošanas procesa drošības un nekaitīguma prasības. Cukura lietošanai uzturā, kā jau to noskaidrojām iepriekš, ir senas tradīcijas un vēsture. Nekādā gadījumā nav runa par to, ka cukuru pēkšņi būtu jāizstāj ar medu.
Ļoti interesanta pieredze ar dažādām saldām vielām ir amerikāņiem. Internetā varam atrast dažādus stāstus - gan par to, cik medus ir labs un cik liela kļūda ir pieļauta pārlieku daudz aizraujoties ar cukura ēšanu. Gan arī par to, ko amerikāņu valdība (!) ir darījusi valsts mērogā, lai stimulētu medus lietošanu pārtikā.
Tā savulaik, 1986. gadā, tika izveidota Nacionālā medus padome (The National Honey Board - NHB) ar mērķi, lai šīs organizācijas darbības rezultātā, katrā amerikāņu ģimenē, katrā mājā medus tiktu novietots goda vietā. Visi medus ražotāji, pārstrādātāji, importētāji un tirgotāji iemaksā zināmu naudas summu organizācijas sākotnējiem izdevumiem (1 cents par mārciņu medus). Kopumā šie naudas līdzekļi tiek iedalīti divās kategorijās - importētāju ieguldījums un pašmāju ražotāju devums medus popularizēšanai. Tā piemēram, 2006. gadā salīdzinot ar 2005. gadu nacionālās medus padomes kopējais budžets bija $4 025 914, kas par 11% pārsniedza iepriekšējā gada budžetu. Iemaksas, kas tika saņemtas no importētā medus bija 69% no kopējām iemaksām, vietējā medus ražotāji - 31%. Amerikāņiem par sliktu jāatzīst, ka vietējā medus ražošana acīm redzot 2006. gadā gājusi uz leju - 2005 gadā vietējā medus devums bija 38% no kopējā Nacionālās medus padomes budžeta. Droši vien tas tiešā veidā saistīts ar saimju skaita sarukumu ASV pēdējos gados.
Nacionālā medus padome savākto naudu tērē medus popularizēšanai un biškopības atbalstam. Tā piemēram, nesen tika atvēlēta zināma summa dolāru, lai atbalstītu pētījumus par to, kāpēc ASV saimes iet bojā, pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ. Vai atceramies nesen preses slejās un internetā lasītos rakstus par 2005 gada nogalē un 2006 gada pirmajos mēnešos vērojamo saimju bojāeju daudzās ASV dravās? Amerikai biškopība ir svarīga nozare, daudz bišu saimju katru gadu tiek izmantotas lauksaimniecības kultūraugu apputeksnēšanā un loģiski, ka gan sabiedrības, gan pašu biškopības nozarē iesaistīto ļaužu prātus satrauc bišu saimju skaita samazināšanās.
NHB budžetā 2006. gadam, naudas līdzekļu izlietojums pa dažādām programmām bija sekojošs:
- mārketings un medus popularizēšana - 58%,
- administratīvie izdevumi - 15%
- medus kvalitātes un ražošanas procesa uzlabošanai - 9%
- neplānotām vajadzībām - 5%.
Kā redzam, lielākā daļa līdzekļu tiek novirzīti produkta popularizēšanai. Atzīstami, bet medus reklamētāji neizvēlas bezpersoniskas tā saucamās imidža reklāmas. Līdzekļi tiek tērēti, lai radītu informatīvos materiālus par iespējām dažādot ēdienkarti un lietot medu ikdienas uzturā. Tiek arī skaidrotas medus īpašības, tā vērtības un medus ietekme uz cilvēka organismu. Šādas aktivitātes palīdz medus patēriņa palielināšanā - pieaugums esot jūtams: 1990. gadā amerikāņi vidēji uz cilvēku patērēja 550 gramus medus, bet 90 gadu beigās jau 680 gramus. Tiesa gan, no jaunākiem avotiem uzzinām, ka pēdējos gados medus patēriņš atkal nedaudz ir samazinājies.
Nacionālās medus padomes materiāli ir brīvi pieejami internetā un interesentiem ieteicam apmeklēt šādu adresi: http://www.honey.com .
Daži amerikāņu autori ir pat ļoti agresīvi noskaņoti pret cukuru un izsakās, ka medus aizstāšana ar cukuru ir nožēlojama kļūda. Viņi raksta, ka cilvēces pašas labā būtu neizsakāmi vērtīgi atgriezt medum to īpašo statusu, kāds tam piemita visus daudzos gadsimtus jau kopš antīkās pasaules laikiem. Kad medus bija godā ne tikai kā pārtikas produkts un saldviela, bet arī to plaši lietoja medicīnā.
Diemžēl pasaule mainās, diez vai ir vērts lolot cerības, ka jel kas varētu palīdzēt medum atgūt to pašu vērtību un ieņemt to pašu vietu, ko agrāk. Un vai tas ir nepieciešams? Toreiz pasaule bija mazāk izglītota, daudz ko nezināja no tā, ko mēs zinām šodien. Mūsdienas piedāvā daudz vairāk izaicinājumu un iespēju un biškopības nozarē iesaistīto svētākais pienākums ir informēt sabiedrību par jaunākajiem atklājumiem medus pētījumos, par interesantām medus izmantošanas iespējām un par medus kā produkta vērtību. Lai medus nepazūd kopējā iespēju gūzmā.